Informācija
Dramatizējums: Rims Tumins, Marija Petersa Tulkojums ivritā: Rojs Hens Režisors: Rims Tumins
Senogrāfija: Adoms Jacovskis Kostīmi: Olga Filatova Mūzika: Giedrjus Puskunigis Gaismas: Aleksandrs Sikirins Skaņa: Mihaels Vaisburds Dramaturģija: Katja Sasonski Horeogrāfija: Anželika Holina Režisora asistente: Darja Šamina
Lomās:
Anna Kareņina: Efrata Ben-Tzura Aleksejs Kareņins, viņas vīrs: Gils Franks / Israēls (Saša) Demidovs Aleksejs Vronskis, virsnieks: Avi Azulajs Stiva, Annas brālis: Alons Frīdmans Dollija, viņa sieva: Karina Serruja Kitija, viņas māsa: Neta Rota / Roni Einava Levina: Miki Leons Sergejs, viņa brālis: Juvals Janai Klaidonis: Ņikita Goldmans-Kohs
Sadarbībā ar teātri “Les Gémeaux”, Su, Francija.
Pirmizrāde: 2023. gada 25. janvāris.
Izrādes ilgums - 2 stundas 30 minūtes ar starpbrīdi.
Režisors Rims Tumins:
“Iestudējot izrādi pēc Ļeva Tolstoja romāna “Karš un miers”, es jau zināju, ka nedrīkstu atstāt novārtā citu viņa darbu - “Annu Kareņinu”. Tie ir ļoti atšķirīgi teksti – kā pēc darbības motīviem, tā apstākļiem, kas ietekmē to varoņus: vienā darbojas ārējie spēki un Tolstojs uzdod fundamentālus jautājumus – “Kas ir visa cēlonis?” vai “Kas un kā ietekmē labā vai ļaunā rašanos un pastāvēšanu?”; otrā cilvēki paši kļūst par spēku, virzošo elementu, kurš sagrauj pasaules un rada tās, iznīcina un dziedē vienlaikus. Taču viens varoņa tips “Annai Kareņinai” un “Karam un mieram” ir kopīgs – cilvēks, kurš meklē patiesību, vienu universālu patiesību, aiz kuras tālāk ir miers, harmonija, labais un laime. Protams, šo patiesību atrast nav iespējams, un varonis vai varone turpina to meklēt visu mūžu vai tik ilgi, kamēr cilvēciskais spēks to ļauj.
Ir pieņemts Annu Kareņinu uzlūkot kā apstākļu upuri: salaulāta ar vīru, kuru nemīl, viņa dzīvo skumju, vienmuļu dzīvi, kurā nav nekā vairāk par jūtām pret dēlu, - tādā gadījumā attiecības ar Vronski, šis viesulis, kas sagrauj visu ierasto, vienlaikus ir glābiņš, jo atbrīvo Annu no ieslodzījuma. Es esmu tālu atkāpies no interpretācijas, kur AIeksejs Kareņins ir nelietis ar aukstu sirdi, kas sagūstījis nabaga sievieti, bet Anna – spodrs, nelaimīgs eņģelis. Gluži pretēji, es skatu viņu nevis šajā vienā dimensijā, bet kā tēlu, kurā iemiesojas visas iespējamās sievietes lomas: viņa ir maiga un mīloša māte, nīgra, dzīves apnikusi sieva, līdz galējībām greizsirdīga mīļākā, pret citiem dāsna un laipna, bet reizē arī alkatīga, nenovīdīga sieviete – gaisma un tumsa viņas būtnē nav nošķiramas, tāpat kā sāpes un bauda. Viņa cenšas uzbūvēt savu jauno laimi uz iepriekšējās dzīves drupām, taču rīkojas absurdi, rupji, pat ļauni, bez cieņas pret citu jūtām. Kitija, Dollija, Vronskis, Kareņins, Sergejs – viņi visi kļūst par Annas pievilcības upuriem, visi seko viņai, pakļaujoties viņas šarmam, spēkam, skaistumam, taču – jo tālāk viņa tos ved līdzi savā pasaulē, jo vairāk top skaidrs, ka šī ir tumsas valstība, kur gaida milzums ciešanu.
Tomēr Tolstoja romāna saturs ir tik bagātīgs, ka neļauj mums fokusēties tikai uz šo sadomazohistisko Kareņinas līniju. Gan autors, gan varoņi tiecas tālāk un augstāk, viņi atkal un atkal atgādina – jā, nav iespējams atrast vienu negrozāmu patiesību, taču mēs nedrīkstam padoties un pārstāt to meklēt! Parasti mēģinājumi šo romānu ekranizēt vai uzvest uz teātra skatuves beidzas ar Annas pašnāvību – par spīti faktam, ka Tolstojam pēc tās ir vesela daļa, vēl 19 nodaļas, kas veltītas galvenokārt Konstantīna Levina garīgajiem meklējumiem. Levina ceļš cauri askēzei, kurā viņš zaudē romantiskās ilūzijas par iespēju atrast sevi pašu, ved uz brīvību apjaust un izteikt savas domas un vēlmes. Izpaust šā varoņa iekšējo nemieru, atrast tam satvaru, izspēlēt to, izvairoties no didaktiska brīdinājuma intonācijām, – tas ir ārkārtējs uzdevums. To, ko Tolstojs paveicis prozā, īstenot uz skatuves ir grūti – taču nav neiespējami. Te nevar sludināt, pierādīt vai uzstāt – taču var uzrunāt publiku tai uztveramā valodā, mest gaismas staru pār to, kas šķiet tumšs, sarežģīts un drūms. “Kara un miera” pieredze rāda, ka skatītājs ir gatavs un vēlas dzirdēt vārdus, kas var mainīt viņa izpratni vai pārliecību. Mums ir jāizvēlas un jāatsijā daudz, no vārdu rūdas kalniem – tikai zelts, visdārgākais – par mīlestību, laipnību, dievišķo providenci. Lietas, kas svarīgas ikvienam un visos laikos.
Šajā ziņā strādāt ar “Annas Kareņinu” nozīmē arī cīnīties pret stereotipiem un pārpratumiem. Tā es to jūtu. Visa pasaule ir lasījusi šo romānu un secinājusi, ka krievu literatūra ir traģiska: te sievietes metas zem vilcieniem, laimīgi ģimenes tēvi domā par pašnāvībām, jauni virsnieki cenšas nošauties. Ja jūs to lasāt šādi, jā, tas ir bezcerīgs stāsts. Bet, ja jūs atverat grāmatas beigas, tās noslēguma vārdi ir: “Katrs dzīves mirklis – ne tikai nav bez jēgas, kā tas bija agrāk, bet tai ir neapšaubāma jēga – labais, ko es pats spēju tajā ielikt!” Tās gan nav beigas ar beznosacījumu un neierobežotu laimi, bet, iespējams, tās tomēr ir labākas beigas.
Tolstojs atkal un atkal uzdod tos pašus jautājumus, pēdējais no tiem ir šāds: kur paliek sāpes, kad ķermeņa rētas ir dziedētas? Katrs romāna varonis reiz sastopas ar šo jautājumu un meklē atbildi. Vai ir iespējams, ka laime ir vien tas, ka nejūtam ne bailes, ne ciešanas? Vai tā ir cilvēka brīvības augstākā pakāpe, pilnīga izolācija no sāpīgās saskarsmes ar citiem - jo citi tad vairs nav atsevišķas, īpašas būtnes, bet pārtapuši tikai objektos, kas pilda to vai citu funkciju? Tolstojs pārspriež un pēta sāpju dabu, meklē to cēloņus, izprot to darbības mehānismus, bet beigās pazemīgi piekāpjas un pieļauj, ka tās ir elements un kā tādas ir mūžīgas, nemaināmas un nenovēršamas. Tās nevar uzveikt, nevar nesajust, bet var iziet tām cauri – un atrast sevi no jauna, nedaudz citādāku viņpus tām. Levinam tas izdodas, Annai ne.”
Viesizrādes atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Izraēlas vēstniecība Latvijā, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Fonds "Uniting". Projekta partneris ir kompānija Primekss.
